Custom Search

Straupes pazemes ezers

Pazemes ezers Straupē mums, protams, izklausās gana ekzotiski. Kaut kas, kur vajadzētu būt stalaktītiem, krāsainām gaismām, tūristu bariem.. Ka tad ir? Vai ir? Nu jā, nu jā- cepuri nost šīs vietas saimniekiem- viens skaisti sakārtots Latvijas stūrītis. Stūrītis, kur kārtējo reizi var meklēt taisnību no vienas puses kulturālā tūrisma piekritēji, no otras- mežonīgā tūrisma atbalstītāji. Te ir kulturālo tūristu objekts- ar gidu, kāpnēm, zābaku koku tiem, kuri grib pabradāt pa ezera ūdeni un sakopta apkārtne. 

Priekš Latvijas Straupes pazemes ezers ir pietiekoši ievērojams objekts. Pat bez stalaktītiem, bet ar savu tūristu plūsmu. Pa vienam te iet pat laikam nevar. Tevi saņems gids un izvadās. Tas veido noteiktu auru, kas ir stipri vien atkarīga no jūsu veiksmes- kādā kompānijā tiksiet, jo tiek savākts noteikts cilvēku skaits. Jā,- tas, ka mūs visus ved bariņā un rāda bariņā, nevienmēr ir pats pieņemamākais. Tas saka arī, ka noslēpuma emocijas te nebūs, bet būs kaut kas, ko grib redzēt daudzi un visiem vienā formā. Man bija jāsasprindzinās, lai atfiltrētu šīs kolektīvās emocijas no tām, ko gribu saņemt es pats.

Pēc brauciena, apskatot safotografēto, liekas, ka bildēs viss izskatās vēl labāk kā tur uz vietas. Fotogēnisks objekts. Arī tā ir laba īpašība, jo tur uz vietas mēs būsim stundu, bet bildes varēsim skatīt visu atlikušo mūžu. Tādējādi vairāk uz mums iedarbosies tieši šo vietu pēcgarša, atmiņas, bildes. Jā, te var salasīt skaistas dabas bildītes. Smilšakmens jau ir tāds pateicīgs fotomateriāls. Tās gandrīz vienmēr izskatās labi. Varbūt no tām arī izveidojies kādreiz tik populārais pelēko un pasteļtoņu mīlošā latviešu stereotips. Tur ir kaut kāda burvība. Bet ar noteiktu, romantisku ievirzi, kas prasīt prasās pēc kaut kādām leģendām, teikām, noslēpumiem. Te? Te ir dažādas skatuves. 

Vienā no tām ielienam pa stāvām kāpnēm un nonākam tādā kā amfiteātrī, kas patiesībā ir neliela pazemes smilšakmesn istaba ar ūdeni grīdas vietā. Sajūtas? Jā daudziem tas izraisa neparastas sajūtas ar to vien, ka jālien pa šauru spraugu pazemē. Klaustrofobijas provokācija. Un tad mēs satupamies it kā gaidīdami koncerta sākumu, kurš.. tā arī nesākas. 

Pasēžam, paskatamies, zibsninam fotoaparātu zibspuldzes. Patīkami, ja ārpusē ir karsts, jo varam noveldzēties. Citas emocijas? Pagaidām izpaliek. Tomēr pastaiga tālāk paver burvīgas smilšakmens klinšu ainiņas. Fotogēniskas. 

Tagad skatoties bildēs, pat jūtos mazliet pārsteigts, cik labi tās izskatijās. Jā, tas, kas bildēs reizumis pietrūkst, bet labi, ka pietrūkst- ir mērogs. Vai samērojamība ar cilvēku. Redzamās ainiņas ir samērā nelielas, kompaktas. Bet, pietiekoši vizuali efektīvas, lai mūsu atmiņās izaugtu arvien lielākas un lielākas.

Otra vieta, kur tiekam atvesti ir interesantākā. To ievada zābaku koks, kur tiem, kuriem nav savi, var dabūt zābakus bradāšanai. Es lielīgi nolēmu bradāt plikām kājām un.. nācas bradāšanu pārtraukt ātrak kā gribētos, jo ūdenim ir kādi 5 grādi un karstā laikā kājas tomēr salst ne pa jokam. Atkal tiekam provocēti ar klaustrofobiskām izjūtām- ir jālien noliektu muguru, līdz nonākam zālē, kur var vismaz izslieties. 

Jā, bildes te ir Latvijai retākas un ar to interesantākas. Smilšakmens raksti nav pārlieku gleznieciski un tomēr, atgādina patinētu bronzu. Skats no zāles un āru rosina fantāzijas par tēmu- ja nu šie zemie griesti nobrūk pavisam... Aizraujoši, ne tā?

Iespējams, ka te sakārtotība tomēr iedarbojas pozitīvi. Tā traucē minimāli, bet ļauj izbaudīt vairāk kā būtu, ja tas viss būtu atstāts brīvsolī. Iespējams..