Custom Search

Kazu gravas ūdenskritums

ja vēlaties uzzināt šīs vietas atrašanos kartē, klkšķiniet šeit

Kazu gravas ūdenskritums. Izbraucot no Cēsīm uz Valmieras pusi. Pavisam netālu aiz Cēsu robežas, labajā pusē, pārbraucot lauku un iebraucot mežā, varam atklāt fantastisku Latvijas dabai ūdenskritumu. Kaskādes ūdenskritumu. Man un manai ģimenei tas tiešām bija atklājums. Tas pārsteidza arī ar saviem izmēriem, jo bijām jau pieraduši, ka te viss ir samērojams ar cilvēku. Ja runājam par ūdenskritumiem, tad tie var vēl būt plati kā upe, bet ne tik augsti. Tas arī negāžas kā no pārlauztas caurules, bet līst apglāstot neskaitāmus sūnainu akmeņu plauktiņus. 

Gleznains ūdens priekšnesums. Arī izkārtojas savā ekspozīcijā ļoti interesanti, ja ejam no pareizās puses- tas iznirst aiz klinšu stūra it kā sagatavojies tevi pārsteigt. Un tas izdodas. Kā atklājot pieminekli, kad tiek norauts aizklāja audums. 

Jā, arī šis ūdenskritums atgādina pieminekli. Varbūt šo sajūtu sagatavo šūnakmens klints siena pa ceļam pie ūdenskrituma, kas asociējas ar Rīgas Brāļu kapiem vai pat Brīvības pieminekli materiāla dēļ. Jā, te beidzot nav smilšakmens, bet cits materiāls. Tas ir estētiski aukstāks. It kā aukstāks. Varbūt toņa dēļ? 

Tomēr fascinē ar savu rakstu, kas atgādina milzīgu, bet sen aizmirstu mīklas blāķi, kas mīcīts, mīcīts un tad pamests uz daudziem gadiem. Tur ir kaut kas spokains. Kaut kāds grūti aptverams spēks, kas te piedalījies galvanā mākslinieka lomā. Ieža spraugās bez īpašām pūlēm varam atrast gliemežvākus un kaulu gabaliņus no kādiem seniem mūsu zemes apdzīvotājiem. Tas arī dod papildus emocionalitāti- kaut kas no senatnes- saredzams, sataustāms un pat apjēdzams netrennētam prātam. Tas arī piedalās šī dabas pieminekļa PR veidošanā. To visu iekļauj grūti izbrienami brikšņi un krūmājos ieaudzis staignājs, kas mēģina noslēpt no ūdenskrituma aizplūstošo ūdeni.

Jā, savādā veidā šis notecējušais ūdens te kaut kā izzūd pat neizveidojot upi. Kā izstādes darbs ar slepenu ūdens pievadu un izvadu. Visa apkārtne liek padomāt par kādreizēju aktīvu cilvēka roku darba klātbūtni. Bet jau dabas noslēptu klātbūtni. Un pat ja tā ir bijusi, tā ir paveikusi skaistu darbu vēlreiz liekot padomāt par cilvēka un dabas sadarbības iespējām. Te ar to viss ir kārtībā.

Dēļ sava romantiskā izskata, ūdenskritums piesaista kāzinieku ekskursijas, kas te brauc fotografēties. Liekas, ka ar šo ūdenskritumu nelīdzinās neviens cits no Latvijā esošajiem. Tāds izlecējs. Savrupnieks. Lielākajai tūristu daļai īsti nezināms. Tur neved tūristu takas, nekas te nav labiekārtots un pat samērā grūti piekļūstams. Sevišķi jau slapjā laikā vai daudzsniega ziemā. Varbūt tieši šāds ūdenskrituma tēls var nezinātājam asociēties ar leģendāro Staburagu. Tas ir pārdzimis te. Ja tikai nemulsinātu lielas upes trūkums. Ir liels ūdenskritums, bet upes nav. Tāds Staburaga spoks. Jā, arī svārstiņš te vietām griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam ka neprātīgs. Un vēl Kazu grava... Iznāca tāda kā mistērija.