Custom Search

Salacas krastos pie Mazsalacas

Mazsalaca. Diezgan patāls brauciens vienai dienai no Rīgas, bet ir to vērts. Esmu jau vairākkārt salīdzinājis vienu otru dabas meistardarbu ar izstādes darbu. Šoreiz asociācijas ar salonu vai izstādi bija visizteiktākās. Varbūt pat kaut kāda līdzība ar Pedvāles ekspozīciju, jo nākās pārvietoties pa lielāku laukumu nakā salona telpas. Un ik uz soļa tevi sagaida kaut kāds dabas mākslas darbs!

Es pat sevišķi nemēģināšu atšifrēt kā kura no klintīm vai alām saucas. Tam pat nav īstas nozīmes. Bet ja jums ir, lai tas paliek kā pasākuma daļa- atrast attiecīgo bildi dabā pašiem un savienot to ar cilvēku piešķirtajiem un kartē iezīmētajiem nosaukumiem. Man šī pastaiga ir vienkārši pie Salacas Mazsalacas tuvumā. Man ar to pietiek. Mēs izabaudam estētiskās izjūtas.

Nedaudz savrupi no Salacas upes lielās ekspozīcijas ir Gudzonu ala (šo vēl nosaukšu vārdā). Apskatē tā var būt pirmā, jo tāda tā ir pa ceļam. Tāda kā raganu mājiņa. Nu vismaz tādā ziņā, ka nedaudz atgādina istabu. Tai ir durvis, ir pat savs logs ar skatu uz purvainu ainavu ar aplūzušiem kokiem (nu kā jau purvos to allaž redzam). Emocionalitāte te tiešām ir mazliet spokaina. 

Tāda tā īpaši būs tumšā laikā. Sevišķi negaisa naktīs. Ala ir neliela. Tajā varam ielīst pa šauru caurumu smilšakmens sienā. Un nonākam izstabā, kas ļoti līdzinās arī citām Latvijas nelielajām alām. Atšķirīgs vienīgi skats pa tā “logu”. Šī atraktivitāte ir galvenais lielums Gudzonu alas estētikā. Te nav neparastu krāsu. Bet ir oriģināla forma un fantāzijas sižets, ko tā rosina.

  

Salacas krastā varam atrast veselu svītu ar dažādām klintīm un alām. Te nu nosaukumus vairs nelietošu. Tas ir gluži kā mākslas izstādē, kurā mēģinām skatīt darbus ignorējot to autoru. Esmu mēģinājis tā ilgāku laiku lasīt grāmatas nezinot to autoru un konstatēju, ka tā iegūstu daudz vairāk. Te kļūstu negodīgs pret autoru un viņa tiesībām, bet ir brīži, kad subjektīvā piederība kļūst par traucēkli, lai iegūtu ko vairāk.. Jā, mēs varam lietot nosaukumus: Līkā, Olu vai Eņģeļu klints vai kārtējo reizi- Velna ala utt. Bet..- mums ir savas asociācijas, sava emocionalitāte, kura te jārealizē. Un nosaukumi var tikai ierobežot.

Tātad,- Salacas krasta klintis šaja vietā ir nedaudz sadrumstalotas. Tie ir kā atsevišķi raksti tautiskā jostā. Katrs kā atsevišķa bilde. Visas ir skatāmas gan no viena, gan otra krasta. Ja esat labajā upes krastā- variet skatīt kā izstādes gleznas, ja kreisajā- varat izložņāt paši. Lai gan nekādu lielo ložņāšanu tās arī nepiedāvā.

Jā, varētu teikt, ka šīs Salacas klintis ir skulpturālākas, kā varbūt citviet, kur dominē arhitektūras vai glezniecības elementi. Te ir gandrīz vai sižetiskas bildes. Katrā ziņā tās rosina tēlainu izteikšanos. Kaut kas no gotikas- daudz smailloku arku, kas virza uz debesīm, arī izteiktas erotikas. Nu kā jau gotikas laikā, kad dominēja šausmu stāstiņi un erotika.

Katrā ziņā te ir runa par detaļās sadrumstalotiem objektiem ar savu noslēpumu un ekstravaganci. Te nav tūristiski sagatavotu taku un brist nākās pa Salacas aizaugušo krastu, kas dod arī papildus bonusu tiem, kam nepieciešama fiziska slodze un mežonīgums.

Komfortabli sakopta ir tikai daļa pie Velnalas un Neļķu klintīm Salacas labajā krastā nedaudz lejup pa Salacu. Es saprotu, ka šis komforts dod iespēju izstaigāties arī cilvēkiem ar speciālām vajadzībām vai vienkārši fiziski netrennētiem cilvēkiem, bet citādi šis komforts, protams, varētu būt kaut kā grūti pieņemams. Kaut kā tas neiederas.

Ir tāda sajūta kā renesanses laikmeta itāļu gleznās, kur rodas iespaids, ka katrs zāles stiebriņš ir speciāli saķemmēts un apmazgāts, lai tikai skatītājiem kaut kas netraucē. Bet rezultātā rodas tāda sirreala sajūta it kā kāds speciāli to visu būtu uztaisījis. Kaut kāds sintētiskums. Bet es vēlreiz pasvītroju- tas tikai tad ir spēkā, ja esi fiziski spējīgs kāpt, ložņāt utt.

Ir vēlviena ala šaja pusē- ala labajā Salacas krastā. Ne tik viegli atrodama. Ļoti interesants objekts tiem, kuri ložņā jau ar zinātnisku uzdevumu. Vai ložņātājiem profesionāļiem, jo skaitās garākā Latvijas ala. Garākā, bet tās labirinti ir pieejami tikai speciālistiem un vienīgi ar speciālu aprīkojumu un nodrošinājumu. Mums ir dota iespēja iekļūt tikai lielajā priekštelpas zālē un paspēlēties ar gaismām, lai radītu savus fotouzņēmumus. Atsķirīgi no daudzām citām alām Latvijā, šeit lielajā zālē var iekļūt pa nelielu spraugu smilšakmens klintī un šī nelielā sprauga no ārpuses pilnīgi neliecina par to, kas tevi sagaida iekšā. Arī šī ala ir informatīvi paslēpta no tūristiem un piekļuve pie tās ir jāmeklē. Tas dod papildus emocijas. Tā kā piekļuve ir tuvu upei, tad jārēķinās ar to, ka būs jālaižas lejā pa pietiekoši stāvu klints sienu un ne visiem un ne visos gadalaikos tā būs pieejama. Arī te darbojas noslēpums. Uzreiz jāpasaka, ka vinnētāji te būs tie, kuriem līdzi būs kādi gaismas ķermeņi. Labāk jaudīgāki.

Kopumā- iepaids no ceļojuma ir kā tāda mežģīne- ciku cakām visvisādas emocijas un grūti noformulējams viens viedoklis. Gandrīz visām gaumēm. Tomēr kopsummā- ļoti bagāts iespaids. Varbūt viens no atraktīvākajiem braucieniem man, jo izklaidēja mūs gan vizuāli, gan fiziski. Un darbojas arī tas noslēpums, ka biju pie garākās Latvijas alas labirintu durvīm.

Lieliska atpūta!
(Bildes vēl te tiks pievienotas) 

Gudzonu ala