Siguldas tuvumā varat apskatīt Daudas ūdenskritumu. Tas ir paliels Latvijai, bet laikam jau pavisam mazs, ja salīdzinām ar leģendārajiem ūdenskritumiem kaut kur citur pasaulē. Un tomēr tas ir te pie mums.
Manuprāt skaistāks šis objekts ir pat ziemā. Lai gan, lai gan..
Tā kā mums lielāku dabas objektu ir ļoti maz, arī šim ir sava noteikta vieta. Bet vai lielumam ir izšķirošā nozīme? Jā, te uzpeld mūsu mazās zemes mazvērtības komplekši- vai tas ir objekts, uz kuru ekskursijā aicināt ārzemju viesus? Vai tas ir tā vērts? Bet varbūt mēs pārakcentējam lieluma vērtību? Te ir burvīgi dabas objekti bērnu atpūtai. Varbūt to der kaut kā attīstīt vairāk? Lai nav tikai apsargājamas dabas vērtības speciālistiem vai nākošajām paaudzēm. Tās ir vietas, kas burvīgi atpūtina bērnus no datorizētās vides un ļauj izbaudīt kaut ko, kas samērojams ar viņu augumu un ir neparasts.
Te jāļaujas atrašanas priekam! Pats par sevi Daudas ūdenskritums ir ļoti klasiski iekomponēts un ir kā gatava izstādes ekspozīcija. Neko pielikt, neko atņemt. Ja nebūtu ūdens krituma trokšņa, varētu pat iebilst, ka kaut kādas nekārtības te pietrūkst. Ziemā ir aizraujošāk, kad ūdenskritums ir aizsalis un izveidojušās lāsteku stabules. Ja esat tumsā un ar labiem mākslīgajiem apgaismotājiem, te var radīt pat īstu gaismas mūziku.
Starp Siguldu un Līgatni, braucot pa zemes ceļu var nokļūt pie divām mikroaliņām. Savādāk laikam tās nenosauksi. Savu izmēru un auras dēļ tās asociējas ar Vinnija Pūka pasakām un tā vien liekas, ka uzņēmīga cilvēka apgādībā te varētu uzburt veselu pasaku “pilsētiņu”.
Jā, te varbūt ļoti pietrūkst leģendas. Tādas populāras leģendas. Tā pat tās diez vai kāds īpaši meklēs. Lai gan alas ir samērojamas ar šaurībā dzīvot pieraduša cilvēka istabu. Bērniem šo alu atrašana ir īpašs pasākums. Tās nav eksponētas, bet vienkārši caurums zemē vai sprauga kraujas sienā. Un abām var mierīgi paiet garām tās neievērojot. Es domāju, ka īpaši skaists laiks šai vietai ir dzelteno lapu rudens. Citādi, te būtu jāpadomā kā vēl pavadīt laiku, jo pašu alu apskatei te pietiek ar pavisam nelielu brītiņu. Jā, arī te ieguvēji būs tie, kuriem būs līdzi lukturīši. Alās var ielīst, var pakāpelēt.
Iespējams, šie dabas objekti neder tiem, kuri vēlas attīstīt savas ambīcijas. Te nav vēriena, te nav eksaltācijas un nav pārspīlējumu. Te viss ir mazs. Un ja esam gatavi identificēties ar redzēto, tad te viss ir cilvēcīgi samērojams. Varbūt par daudz cilvēcīgi mērogi.
Nāk prātā eksperimenti ar cilvēciskajiem samēriem renesanses laika itāļu arhitektūrā. Pēc gotikas stila pārspīlējumiem izmēru ziņā, renesanse nāca ar ideju, ka visam jābūt samērojamam ar cilvēku- tapa privātās kapellas, nišas baznīcās utt. - lai cilvēks justos mājīgāk. Taču ar laiku šī demokrātiskā ideja radīja pārsteidzošus slēdzienus un jautājumus- kamdēļ man visur vajag justies mājīgi? Cilvēks ir cilvēks un alkst pēc sevišķām emocijām! Un cilvēcīgo mērogu projekts bankrotēja.
Kā būs šeit?- Ja esam pārspīlējumu noguruši ikdienā, tad te ir relaksācijas iespējas, satiekoties ar tev līdzīgām proporcijām. Te tu esi kā savējais. Te ir gan kaut kas no psihoterapijas, gan erotikas, ja atceramies senos šamaņu mītus par to kā ieeiešana pazemē salīdzināma ar atgriešanos mātes klēpī (vai cilvēka embrionalajā attīstības fāzē) un iznākšana- ar atkal piedzimšanu jaunai dzīvei.
Te visu to vari piedzīvot. Kaut kas no bērnības jebkura gadījumā. Kaut kas no maza bērna tīrības..
