Kristiansundas tuvumā. No Kristiansundas uz Moldi.
Kad braucām no Sundalsorras uz Kristiansundu un tad- uz Atlantic road tiltiem es puikam teicu, ka tur kalna augšā, pie Sundalsorras, kad mašīna beidza darboties un mums jau likās, ka būs jābrauc mājās ar lidmašīnu, es domās apraudāju tieši šo skatu- stāvie tilti starp salām, skarbais vējš un debesis ar krāsām, kas atgādina filmu par Titāniku. Kaut kas mežonīgs un tajā pat laikā- ļoti mūsdienīgs. Salikums, kas man liekas ļoti aktuāls mūsdienās. Reizēm liekas, ka pārcenšamies te pārlieku mēģinot visu saglabāt, te otrādi- visu modernizējot. šeit viss ir harmonijā. iespējams manas emocijas iespaidoja pārdzīvotais ar mašīnas ķibelēm un tas, ka tomēr te nokļuvu. Tagad viss šķita vēl skaistāks. Pa ceļam iebraucām Kristiansundas akvaparkā. Normāls, neliels, bet jauks atpūtas brīdis no stresiem un vēsuma. Nezinu vai te būtu jābrauc speciāli, bet mēs to izvēlējāmies tamdēļ, ka bērnam peldēšana ir liela kaislība un arī tamdēļ, lai attaisnotu līkumu ceļojumā, ja nu gadījumā Atlantic road nemaz nebūtu tik skaists kā mājās likās skatoties internetā. Jo citādi jau varētu braukt kaut kur uz fjordiem vai ledājiem , ne šeit. Jā, braucot bija jāpiedomā pie pabojātās mašīnas iespējām. uztraukumus radīja stāvie, Norvēģijai specifiskie tilti un īpaši- tuneļi starp salām. Vienā tādā nejauši iebraucu, neapjēdzot, ka tas ir tik stāvs, ka mašīna varētu neizvilkt ārā un ko tad?! Tomēr ārā tikām un pārējie tilti bija tikai virszemē.. Kādas debesis!! un vējš!! un tik ļoti skaisti! Man likās, ja tagad ar braucamo, kas notiks un būs jāgriežas mājās, man būs fantastiska ceļojuma sajūta tikai no tā vien ko paguvām no tās redzēt! Es mājās mēģināju to gleznot, bet bez vēja, bez skaņas un klātbūtnes tur, bildes sajūta bija pārāk dramatiska. Man pārsteidza tas, ka tur uz vietas dramatiskums nelikās tik skarbs kā mājās skatoties uz to bildēs. Kur noslēpums?
